Katrīna Žaltkovska, Latvijas Universitāte

Apstiprināšanas nosliece izmeklēšanas procesā: informācijas meklēšana balstoties uz iepriekš izvirzītiem pieņēmumiem

Darba vadītājs: Dr. psych. Ivars Austers

Cilvēku domāšanas procesi un pieņemtie lēmumi nav tik racionāli un loģiski, kā būtu vēlams. Tos ietekmē dažādi faktori, un viens no tiem ir kognitīvās noslieces. Kognitīvās noslieces raksturo sistemātiskas kļūdas domāšanas procesā, novirzi no racionāliem spriedumiem. Šīs novirzes no vēlamā “modeļa” (objektīvā, racionālā) var veicināt dažādi ietekmējošie faktori, piemēram, atmiņa, uzmanības spējas vai stereotipi (Gigerenzer, 2004, Haselton, Nettle & Andrews, 2005). Viena no kognitīvajām nosliecēm, kuru mēdz dēvēt arī par “metanoslieci” [metabias, angļ.val.] ir apstiprināšanas nosliece. Šis fenomens var ietvert daudz dažādus heiristiskos procesus un domāšanas kļūdas ar galveno mērķi - apstiprināt iepriekš izvirzītos pieņēmums (Lewicka, 1998). Psiholoģijā apstiprināšanas noslieces termins apzīmē pierādījumu meklēšanu vai interpretēšanu, kas apstiprina daļu jau no esošajiem uzskatiem, gaidām vai izvirzītajām hipotēzēm. Noslieci raksturo mazāk precīzi formulēts, mazāk apzināts un vienpusīgs informācijas vākšanas process (Nickerson, 1998). Saprotot cilvēka prāta kapacitāti, apstiprināšanas nosliece ir normāla parādība, jo šis ir tikai viens no domāšanas fenomeniem, kas darbojas, lai atvieglotu ikdienas lēmumu pieņemšanas procesus. Tomēr, pat ja ikdienas dzīvē šie fenomeni ir pieļaujami un pat vajadzīgi, lai nenotiktu kognitīvā pārpūle (Tversky, & Kahneman, 1993), ir situācijas, kurās cilvēku domāšanas noslieces var radīt nevēlamas sekas. Kā viena tādām situācijām – izmeklēšanas process, kur meklējot “īsto patiesību”, pavisam viegli var nonākt pie savas - “subjektīvās patiesības”.

Maģistra darba mērķis bija veikt eksperimentālu pētījumu – izmeklēšanas situācijas modelēšanu, kuras ietvaros novērot vai veidojas tendence uz apstiprināšanas noslieci. Šī darba ietvaros tika izvirzīta hipotēze, ka, izdarot sākotnējo izvēli par iespējamo vainīgo, turpmākajā informācijas atlasē būs novērojama tendence proporcionāli lielākā mērā izvēlēties jautājumus, kas būs atbilstoši sākotnējai izvēlei, un mazāk jautājumus, kas attieksies uz citām izvēlēm. Eksperimentā piedalījās 166 dalībnieki (115 sievietes un 51 vīrietis) vecumā no 19 līdz 57 gadiem (M=27,40, SD=7,48). Pētījuma rezultāti liecina, ka pastāv statistiski nozīmīga mijiedarbība starp izvēlēto iespējamo vainīgo un izvēlētajiem jautājumiem, un balstoties uz aprēķiniem, var secināt, ka darba ietvaros izvirzītā hipotēze apstiprinās un novērotais paterns atspoguļo tendenci uz apstiprināšanas noslieci.