Katrīna Žaltkovska, Latvijas Universitāte
Apstiprināšanas nosliece
izmeklēšanas procesā: informācijas meklēšana balstoties uz iepriekš izvirzītiem
pieņēmumiem
Darba vadītājs: Dr. psych. Ivars Austers
Cilvēku domāšanas procesi un pieņemtie lēmumi nav tik
racionāli un loģiski, kā būtu vēlams. Tos ietekmē dažādi faktori, un viens no
tiem ir kognitīvās noslieces. Kognitīvās noslieces raksturo sistemātiskas
kļūdas domāšanas procesā, novirzi no racionāliem spriedumiem. Šīs novirzes no
vēlamā “modeļa” (objektīvā, racionālā) var veicināt dažādi ietekmējošie
faktori, piemēram, atmiņa, uzmanības spējas vai stereotipi (Gigerenzer, 2004, Haselton, Nettle & Andrews, 2005).
Viena no kognitīvajām nosliecēm, kuru mēdz dēvēt arī par “metanoslieci” [metabias, angļ.val.] ir apstiprināšanas
nosliece. Šis fenomens var ietvert daudz dažādus heiristiskos procesus un
domāšanas kļūdas ar galveno mērķi - apstiprināt iepriekš izvirzītos pieņēmums (Lewicka, 1998). Psiholoģijā
apstiprināšanas noslieces termins apzīmē pierādījumu meklēšanu vai
interpretēšanu, kas apstiprina daļu jau no esošajiem uzskatiem, gaidām vai
izvirzītajām hipotēzēm. Noslieci raksturo mazāk precīzi formulēts, mazāk
apzināts un vienpusīgs informācijas vākšanas process (Nickerson, 1998).
Saprotot cilvēka prāta kapacitāti, apstiprināšanas nosliece ir normāla
parādība, jo šis ir tikai viens no domāšanas fenomeniem, kas darbojas, lai
atvieglotu ikdienas lēmumu pieņemšanas procesus. Tomēr, pat ja ikdienas dzīvē
šie fenomeni ir pieļaujami un pat vajadzīgi, lai nenotiktu kognitīvā pārpūle
(Tversky, & Kahneman, 1993), ir situācijas, kurās cilvēku domāšanas
noslieces var radīt nevēlamas sekas. Kā viena tādām situācijām – izmeklēšanas
process, kur meklējot “īsto patiesību”, pavisam viegli var nonākt pie savas -
“subjektīvās patiesības”.
Maģistra
darba mērķis bija veikt eksperimentālu pētījumu – izmeklēšanas situācijas modelēšanu,
kuras ietvaros novērot vai veidojas tendence uz apstiprināšanas noslieci. Šī
darba ietvaros tika izvirzīta hipotēze, ka, izdarot sākotnējo izvēli par
iespējamo vainīgo, turpmākajā informācijas atlasē būs novērojama tendence
proporcionāli lielākā mērā izvēlēties jautājumus, kas būs atbilstoši sākotnējai
izvēlei, un mazāk jautājumus, kas attieksies uz citām izvēlēm. Eksperimentā piedalījās 166 dalībnieki
(115 sievietes un 51 vīrietis) vecumā no 19 līdz 57 gadiem (M=27,40, SD=7,48).
Pētījuma rezultāti liecina, ka pastāv statistiski nozīmīga mijiedarbība starp izvēlēto iespējamo
vainīgo un izvēlētajiem jautājumiem, un balstoties uz aprēķiniem, var secināt,
ka darba ietvaros izvirzītā hipotēze apstiprinās un novērotais paterns atspoguļo
tendenci uz apstiprināšanas noslieci.